Lieli solījumi, maz ticības: vai multikulturālisms ir resurss?

Es redzu daudzveidību kā resursu.

Savā darbā daudzkultūru klasēs esmu redzējis, kā bērnu valodas, kultūras un pieredze bagātina mācīšanos tādā veidā, kas jūtas gan dabiski, gan nepieciešami. Šī perspektīva tiek plaši atbalstīta zinātniskās publikācijās, aprakstot daudzkultūru klases kā vērtīgus pedagoģiskos resursus.

Tomēr nesen es izlasīju zinātnisku rakstu, kurā teikts, ka daudzkultūru klase kā resurss ir izgāzusies. Nu, labi, labi... es jutos neapmierināta. Šis apgalvojums lika man padomāt, vai ideja par multikulturālu klasi kā resursu patiešām ir dzīva vai tikai tiek mehāniski īstenota - bez ticības un struktūrām, kas nepieciešamas multikulturālisma idejas uzturēšanai. Vai varbūt skolotāji nemaz nezina, kā izmantot šo resursu.

Ko nozīmē multikulturāla klase kā resurss?

Šīs pārdomas lika man apšaubīt, kas patiesībā ir domāts, kad mēs aprakstām multikulturālu klasi kā resursu. Pārāk bieži šis termins parādās kā pašsaprotama patiesība, kas prasa maz skaidrojumu. Daudzveidība tiek svinēta, tomērreti runā par pedagoģiskajiem aspektiem. Kad jēdziens nav līdz galam skaidrs, atbildība klusi pāriet uz skolotājiem, lai “izmantotu” daudzveidību bez skaidrām vadlīnijām, apmācībām vai strukturāla atbalsta.

Realitātes pārbaude

Šis skaidrības trūkums nav tikai teorētisks. 2024. gadā veicu pētījumu pirmsskolas skolotāju vidū un atklāju, ka vairāk nekā 86 % pirmsskolas pedagogu nav apguvuši nevienu ar starpkultūru komunikāciju saistītu kursu vai izgājuši attiecīgas apmācības. Neskatoties uz ikdienas darbu daudzkultūru vidē, lielākā daļa pedagogu ziņoja, ka šajā vidē ienāca bez oficiāliem norādījumiem par to, kā pedagoģiski, ētiski vai pārdomāti iesaistīties kultūras daudzveidībā.

Šie atklājumi liecina, ka multikulturālās klases kā resursa veidošana bieži balstās uz netiešu pieņēmumu: ka skolotāji intuitīvi zinās, kā strādāt ar daudzveidību. Ja šāda sagatavošanās nav, daudzveidības jēdziens kā resurss var kļūt drīzāk aspirējošs, nevis īstenojams. Šajā ziņā multikulturālās klases kā resursa uztvertā “neveiksme” var atspoguļot sistēmisku plaisu skolotāju izglītībā, nevis pašas daudzveidības ierobežošanu.

Daudzveidība bez pedagoģijas

Ja starpkultūru kompetence ir vāja vai nepietiekami atbalstīta, multikulturālās klases kā resursa jēdziens var tikt samazināts līdz simboliskai, nevis būtībai. Daudzveidība var būt redzama, tomēr tā bieži vien ir pedagoģiski nepietiekami attīstīta, atzīta, izmantojot virsmas līmeņa praksi, nevis jēgpilni iestrādāta ikdienas mācību un mācīšanās procesos.

Šādos apstākļos daudzkultūru bērni ir pakļauti riskam tikt pozicionēti kā kultūras pārstāvji, nevis tikt atbalstīti kā izglītojamie ar sarežģītu un mainīgu identitāti. Atbildība “aktivizēt” daudzveidību kā resursu bieži tiek uzlikta atsevišķiem skolotājiem, neskatoties uz ierobežoto sagatavošanos vai norādījumiem, kā to darīt ētiski un efektīvi.

Galu galā jautājums nav par to, vai daudzveidība var darboties kā resurss, bet gan tas, vai izglītības sistēmas ir gatavas to atbalstīt kā tādu. Ja starpkultūru kompetence tiek uzskatīta par fakultatīvu, daudzkultūru klasei ir jāpaļaujas uz labo gribu, nevis profesionālajām spējām. Atzīstot daudzveidību kā patiesu pedagoģisko resursu, ir jāpāriet tālāk par simbolisko apņemšanos uz ilgstošiem ieguldījumiem skolotāju sagatavošanā, institucionālajā atbalstā un reflektīvā praksē.

Bez šīs maiņas solījums paliek, un ticība turpina izbalēt.

‍